dzeja

„Tu velti mīlēts tiki, velti mīlēji, – Ja mīlot labāks, skaidrāks dvēslē netapi! Ja mīlot cita dvēsli augstāk necēli.”

„Mīla grib uzcelt, Ne nostu plēst – Mīla grib radīt, Ne spēku dzēst.”

„Ko neizteic vārdos, izsaka klusums.”

„Dziesma nedziest, kamēr kāds to atceras.”

„Es visu mūžu skatos uz mūžību un neredzu, ka viņa ietu vispār.”

„Aizies kā nelaiķis viss, kas tev bijis īss. Mūžīgais neaiziet, kaut gan to grūti saprast.”

„Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm un debesīm, kas kopā tur.”

„Manas Latvijas sētās daudz aku – zaļiem akmeņu grodiem un vecas. Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas – nevajag aizmirst vecās un gudrās.”

„Es brīnos par sauli Latvijā, cik gan tā spoža un jauka – kā mirdz tā zirnekļa pinumā uz rudenī nokopta lauka!”

„Dievs svētī Latviju: zemi, cilvēkus, valodu, dziesmu un ticību, godaprātu un darba tikumu; uzturi mūs dzīvus, dari mūs brīvus.”

„Latvijā es dzīvoju, Latvijā es elpoju, Latvijā es cerēju, jaunu, skaistu Latviju.”

„Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.”

„Ir maza Latvija, ij tad, kad viena, priekš divām Latvijām mums zemes trūkst. Kā bērns no vienas mātes dzimst, ne divām, tā mums ir viena māte Latvija.”

„Mūsu asinis šī zeme, mūsu valsts un brīvā slava. Tādu cilvēku, kā mums ir, tādu pasaulē vairs nava.”

„Maza mana tēvuzeme divu roku platumā. Mīļa mana tēvuzeme divu roku siltumā. Dziļa mana tēvuzeme visa mūža garumā.”

„Tu esi Latvija!”

„Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Kas postīdams viņu šausta – uz pekli, lai rauj to jods.”

„Man tiesības uz manu lepno 'es'. Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu, pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.”

„Dažreiz labāk ilgot lūpas, bet nekad tās neskūpstīt, tad pār sirdi tieksmju šūpas tikai kā gudri putni krīt.”

„Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs. Lietus skaitīja ķiršus nomales dārzos, spēlēja bungas uz lapām un meta kauliņus kanāļa ūdeņos.”