Čaks

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu.”

„Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts.”

„Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas, gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga. Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā.”

„Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt, tiksi no visiem par klaidoni zākāts.”

„Ak, tagad neprasa dzīve no tevis, vai tu ar domām un dvēseli bagāts.”

„Zils aiz loga rudens vakars. Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok. Viss, kam kāds ar sirdi sakars, mūžību kā pienu lok.”

„Saldējums, tavas vafeles brīnišķi dzeltēnās kā tējrozes bulvāru veikalos.”

„Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra dienu un nakti kā mūžīga vakts nomalē baigā, kur dzīve tik sūra, apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts.”

„Mūsu asinis šī zeme, mūsu valsts un brīvā slava. Tādu cilvēku, kā mums ir, tādu pasaulē vairs nava.”

„Dažreiz labāk ilgot lūpas, bet nekad tās neskūpstīt, tad pār sirdi tieksmju šūpas tikai kā gudri putni krīt.”

„Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs. Lietus skaitīja ķiršus nomales dārzos, spēlēja bungas uz lapām un meta kauliņus kanāļa ūdeņos.”