Ojārs Vācietis

„Tu liec man nespējamo spēt.”

„Ne puķes, ne mantas – es tev dāvinu laiku. Gribi – stundu, dienu, gadu vai mūžu, neprasi tikai mūžību, tās nav nevienam.”

„Ej un tikai sargies samīt gliemezi, notraukt niedru strazda ligzdas pinumus! Pats starp brīnumiem tu esi brīnums, pats tu esi viens no viņiem, piemini!”

„Nekā nav bijis man un arī tagad nava. Vien savu nemieru es varu ļaudīm dot.”

„Uz zemes it nemaz nav klusuma, ir tikai nomiruši kliedzieni.”

„Neceri zeltu nest azotē, tev lemts ir - atrast un pazaudēt. No sevis esošā gainīties: atsperties, atgrūsties, mainīties.”

„Nenokar galvu priekšlaikus – Gadi plūst, upes plūst, smiltis plūst. Kas arī nenāktu priekšā – Horizonts vienmēr būs.”

„Ja es necienu pretinieku, tad es necienu savu cīņu.”

„Ar to vien, ka tu vispār man biji, mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots, un tā priekšā es noliecos bijīgi.”

„Visi nav aktieri. Es pats sevi nevaru nospēlēt. Un nevajag arī.”

„Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet. Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet.”

„Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.”

„Man dabūt visu – nelabo un labo, man dabūt visu – zemisko un svēto, un naidu man un mīlestību dabūt, un neko labāku es nevaru sev novēlēt.”

„Kas ir aizsniegti griesti? Apziņa, ka par zemiem. Un kas ir noķerts vējš? Tas, kas par lēnu skrien. Kas ir sveloša sāpe? Ziņa, ka nesadzīst. Un kas ir tavs paša mūžs? Atzīšanās, ka īss.”

„Es visu mūžu skatos uz mūžību un neredzu, ka viņa ietu vispār.”

„Aizies kā nelaiķis viss, kas tev bijis īss. Mūžīgais neaiziet, kaut gan to grūti saprast.”

„Tu esi Latvija!”

„Tālumu visasāk jūt tad, kad cilvēki ir visciešāk.”

„Cilvēks ir tilts. Starp vakar un rīt.”

„Nav neviena ceļa, kas nebūtu ejams.”