Aleksandrs Čaks

„Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri viņas kaunu un daiļumu sedz.”

„Atkal gāju kā sapnī tai cauri raibā naktī, kad ugunis dedz.”

„Viss, kam kāds ar sirdi sakars, mūžību kā pienu lok.”

„Dažreiz labāk ilgot lūpas, bet nekad tās neskūpstīt.”

„Kas par to, ka daudziem mājas šinī zilā naktī nav.”

„Sen tava vieta uz greznajām ielām, ielām, kur valda tik tukšums un prieks.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.”

„Saldējums, tavu vēsumu kairo kā ēters esmu es sajutis sasāk par meitenes lūpām un bailēm.”

„Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās, un kā ūdeņi renstelēs skan!”

„Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde tek netīrumu strauts.”

„Sāk kino aizmirsties. Spīd saule caurām dienām. Uz soliem sēdēt var.”

„Mūžam jauns ir tikai tas, kas ar sirdi jūt.”

„Rīga dimd! Bet es tai vidū kā mazs, mazs putniņš.”

„Ej, manu dienu gredzentiņ, nerimsties, nerimsties!”

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu.”

„Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts.”

„Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas, gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga. Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā.”

„Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt, tiksi no visiem par klaidoni zākāts.”