daba

„Pēc lietus saule spīd jo spoži”

„Kur gaiļi dzied, tur diena aust”

„Pats dievs sēj, pats pļauj”

„Vējā augušam kokam stipras saknes”

„Nav visur braslas, kur straujš ūdens”

„Visur labi, kur cilvēks nav”

„Kā acis neredz, tā sirds drīz aizmirst”

„Pie debesīm mēness spīd bālais, pa niedrāju vardes kurkst.”

„Es klausos, un bezgalīgs žēlums man dvēseles dziļumos griež.”

„Sapņi iet Daugavā. Tie nav atmiņu sapņi. Divreiz tās pašas ilgas uz jūru neplūst.”

„Apvāršņa malā debess saskaras ar jūru, bet debess tuvums negaismo jūru.”

„Ūdens pile saārda akmeni nevis ar spēku, bet gan ar neatlaidību.”

„Kā gulbji balti padebeši iet. Tiem vēlētos es līdza tāļu skriet.”

„Daba ir taisnīga – tā nedod vairāk tam, kurš nestrādā.”

„Meži Latvijā runā savādāk nekā citur. Klusu, bet skaidri.”

„Straumēni — tā nav māja. Tā ir pasaule.”

„Klusums laukos nav tukšums — tas ir pilns ar dzīvību.”

„Zeme ir cilvēka mugurkauls.”

„Es brīnos par sauli Latvijā, cik gan tā spoža un jauka – kā mirdz tā zirnekļa pinumā uz rudenī nokopta lauka!”

„Zeme un sirds – tas ir viss ko cilvēkam vajag.”