dzeja

„Viss atriebies, apnicis ir — ko kavējies dzīvajos vēl?”

„Šis niecīgais, muļķīgais prieks tev laimes šeit nevar dot.”

„Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.”

„Vēl neesmu dubļos tik dziļi es stidzis, vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt.”

„Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi. Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts.”

„Vai senatnē vien tikai vīri bija, kam liktenis rūpestus nedarīja?”

„Grāmatu kaudzes velti tu šķirsti, mirušās audzes pētī, līdz mirsti.”

„Zinību nieki muļķus lai baro! Pasaules prieki gaišāki staro.”

„Pēc ideāliem cenšas lielie gari, bet dzīvē ieņemt vietu pirmie tie neiespēj.”

„Priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns, kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.”

„Ar šīs zemes varenajiem kopā tu varēji būt un valdīt, un kārumu baudīt.”

„Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt.”

„Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri viņas kaunu un daiļumu sedz.”

„Atkal gāju kā sapnī tai cauri raibā naktī, kad ugunis dedz.”

„Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzēm raust — tam mati raizēs sirmojas un zagļi neļauj snaust.”

„Pie debesīm mēness spīd bālais, pa niedrāju vardes kurkst.”

„Es klausos, un bezgalīgs žēlums man dvēseles dziļumos griež.”

„Sapņi iet Daugavā. Tie nav atmiņu sapņi. Divreiz tās pašas ilgas uz jūru neplūst.”

„Daugavu vari pat neredzēt. Bet tās sapņi ir jāredz.”

„Apvāršņa malā debess saskaras ar jūru, bet debess tuvums negaismo jūru.”