dzeja

„Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.”

„Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka, tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks, un pasaule visa tik krāšņa tik jauka, un nākotne spoža kā saules vaigs.”

„Satin savu valodiņu baltajā villainē. Nosalušu, nogurušu. Nomirušu, mūžam nē.”

„Piedod, mana dzimtene, ja vari, tavā vārdā ciests un melots daudz.”

„Es nepastāvu, es esmu kā saule, Es tūkstoš krāsās pār zemi laistos – Bet manā visumā spīd un dzīvo viss.”

„Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!”

„Es esmu brīva un pati sev. Tu kalpo pats un kalpot liec. Tu manim rieb!”

„kamēr vēl dreb mana roka kamēr dreb rokas ēna paliec joprojām paliec mulstoša karsta un lēna”

„es tev atdošu savu spēku savu miegu un bezmiegu došu lai tikai tu redzētu logā mēnesi nesāpošu”

„Gudrais no mirkļiem mūžību kaļ.”

„Tālumu visasāk jūt tad, kad cilvēki ir visciešāk.”

„Lai katra dzīve būtu dabiska, sevī pilnīga un slēgta savā lokā, kā ozolā dzīvo pilnam savu dzīvi, kā laiku puķe.”

„Stūrgalvība nav pārliecība.”

„Nav jāskumst – tik nabaga oglei būt, kad ogle izkūst – tā dimants var kļūt.”

„Skaista ir dzīve, kas šalko un puto, un kūso, tukšoto trauku arvienu no jauna smeļ.”