dzeja

„Jaunā gadā atkal prasa, vai būs laime, kāda, kur? Dzīves tumsa visus baida, stāvot gadu krustceļos.”

„Es, lūdzu, esmu koks, nevis kaut kāda puķīte.”

„Mirdz pavasara lietiņš kā viegs zelta sietiņš. Kas gan no viņa bijās? Viss tinas pērļu dzijās.”

„No visām zemes spraugām var redzēt zāli augam.”

„Laime nāk ar zvaigzni rokā, tiem kam balta, laba sirds, viņas maigā staru lokā, dzīves ceļi gaiši mirdz.”

„Miglas muiža – miega muiža, ezers rāmi šūpo vilni. Mirgā zelta uguntiņš, lēni lingā pulkstentiņš.”

„Bet sirdi nevar ieputināt sniegā, tai jāiet lielus sapņus piepildīt.”

„Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim kādam baltam klusumam, aiz kura ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts, kas mums atkal no jauna jāatrod.”

„Kluss… un ieskanas durvis kā vienmēr, tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.”

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu.”

„Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts.”

„Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas, gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga. Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā.”

„Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt, tiksi no visiem par klaidoni zākāts.”

„Ak, tagad neprasa dzīve no tevis, vai tu ar domām un dvēseli bagāts.”

„Zils aiz loga rudens vakars. Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok. Viss, kam kāds ar sirdi sakars, mūžību kā pienu lok.”

„Saldējums, tavas vafeles brīnišķi dzeltēnās kā tējrozes bulvāru veikalos.”

„Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra dienu un nakti kā mūžīga vakts nomalē baigā, kur dzīve tik sūra, apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts.”

„Tālavas taurētājs dzied, jo viņam ir sirds, kas mīl dzimteni.”