dzeja

„Gaismā un tālē brīžam pats sevi gaistu, radīdams pasauli jaunu un skaistu.”

„Ko lai es vēlos – visa man ir gana: debess un zeme, un saule mūžam mana.”

„Atveru acis: balta gaisma lejas. Izstiepju roku: tāle visur smejas.”

„Dzīves dienas skraidās kā vēja dzītas lapas – neviens neapstājas, lai palūkotos atpakaļ.”

„Daba ir taisnīga – tā nedod vairāk tam, kurš nestrādā.”

„Ja tu mīli savu tautu, tad rūpējies par viņas garu – tas ir viņas spēks.”

„Pasaule mainās, bet cilvēku netaisnība paliek – tas ir vecākais grēks.”

„Jaunais cilvēks – tas ir cerība. Bet bieži vien vecā pasaule samīda to cerību.”

„Kalpotājs ir vergs ar atalgojumu – verdzība ir verdzība, lai kā to nosauktu.”

„Kas par bagātnieku tur sevi, tas pats ir nabagākais – viņam pietrūkst sirds.”

„Tauta dzied savās bēdās, jo dziesmā ir vienīgā brīvība, ko nevar atņemt.”

„Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme, par tavām druvām vecā līdumā.”

„Grūti ir dzīvot, bet vēl grūtāk ir grist cerību, kas vienīgā uztur dzīvi.”

„Jūra deg – tas nav metafora. Tas ir sapnis par brīvību.”

„Vēsture nav tikai datumi – tā ir dzīvo cilvēku kliedziens pāri gadsimtiem.”

„Sieviete, kas raksta, zina, ka viņu nelasīs vai nesapratīs. Un tomēr raksta.”

„Latviešu valoda ir mana māja. Tajā dzīvoju, tajā sapņoju, tajā miru.”

„Sievietes dvēsele nav vājāka par vīrieša – tā ir savādāka, dziļāka un bieži vien sāpīgāka.”

„Brīvība nav dota – tā ir iekarota. Ne vienu reizi, bet katrā dienā no jauna.”

„Lai viena maza tauta atsāktu kopt savu garu, tai jāatgriežas pie savām saknēm.”