Aleksandrs Čaks

„Ak, tagad neprasa dzīve no tevis, vai tu ar domām un dvēseli bagāts.”

„Zils aiz loga rudens vakars. Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok. Viss, kam kāds ar sirdi sakars, mūžību kā pienu lok.”

„Saldējums, tavas vafeles brīnišķi dzeltēnās kā tējrozes bulvāru veikalos.”

„Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra dienu un nakti kā mūžīga vakts nomalē baigā, kur dzīve tik sūra, apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts.”

„Mūsu asinis šī zeme, mūsu valsts un brīvā slava. Tādu cilvēku, kā mums ir, tādu pasaulē vairs nava.”

„Sapnis nav vāji – vājas mēs paši.”

„Laimē un nelaimē – viņš vienmēr ir viņš.”

„Tik liela bēdas nav ko viena mirkļa laime nevar padarīt mazāku.”

„Dažreiz labāk ilgot lūpas, bet nekad tās neskūpstīt, tad pār sirdi tieksmju šūpas tikai kā gudri putni krīt.”

„Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs. Lietus skaitīja ķiršus nomales dārzos, spēlēja bungas uz lapām un meta kauliņus kanāļa ūdeņos.”

„Mūžīgi jauns ir tas, kas mīl.”

„Rīga — tā ir dzīve pilnā sparā.”

„Nakts pilsētā runā savā valodā.”

„Kur cilvēki — tur viss sākas.”