Eduards Veidenbaums

„Viss atriebies, apnicis ir — ko kavējies dzīvajos vēl?”

„Šis niecīgais, muļķīgais prieks tev laimes šeit nevar dot.”

„Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.”

„Vēl neesmu dubļos tik dziļi es stidzis, vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt.”

„Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi. Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts.”

„Vai senatnē vien tikai vīri bija, kam liktenis rūpestus nedarīja?”

„Grāmatu kaudzes velti tu šķirsti, mirušās audzes pētī, līdz mirsti.”

„Zinību nieki muļķus lai baro! Pasaules prieki gaišāki staro.”

„Pēc ideāliem cenšas lielie gari, bet dzīvē ieņemt vietu pirmie tie neiespēj.”

„Priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns, kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.”

„Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc: cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.”

„Ar šīs zemes varenajiem kopā tu varēji būt un valdīt, un kārumu baudīt.”

„Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt.”

„Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzēm raust — tam mati raizēs sirmojas un zagļi neļauj snaust.”

„Pie debesīm mēness spīd bālais, pa niedrāju vardes kurkst.”

„Es klausos, un bezgalīgs žēlums man dvēseles dziļumos griež.”

„Mums latviešiem dzejnieku milzīgs bars — viņu dzejās mīt burvības gars: tās miegu mums dāvina gārdu.”

„Domāju es domas dziļas, kādēļ laime mani nīd; viss, ko daru, viss man viļas.”

„Nav pie dvēseles ne graša, prasi kādam — kas tev dos?”

„Atliks miršanu uz rītu, šodien vēlu staigāt turp. Krodzniek, dosi vēl uz krītu?”