Krājums

„Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi. Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts.”

„Vai senatnē vien tikai vīri bija, kam liktenis rūpestus nedarīja?”

„Nožēlot grēkus nekad nav par vēlu, bet sagrēkot var arī nepaspēt.”

„Mīnus — tas jau ir puse no plusa! Bet pluss — tas reizēm ir divi mīnusi.”

„Joprojām pietrūkst miljona lai būtu miljonārs.”

„Pīpēt kaitīgi, dzert pretīgi, bet nomirt veselam arī kaut kā žēl.”

„Skābēti kāposti — labākā zakuska. Likt galdā nav kauns un, ja aprīs, nav žēl.”

„Es zinu, ar ko pabarot tautu. Bet vai tā to ēdīs.”

„Sūdīgāka par pagātni var būt tikai nākotne.”

„Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš mēdz būt muļķis.”

„Kad mēs pārkāpjam likumu — mums uzliek soda naudu. Kad mēs rīkojamies pareizi — mums uzliek nodokļus.”

„Apnicīgs ir tāds vīrs, kuram labāk iedot, nekā mēģināt izskaidrot, ka negribi.”

„Grāmatu kaudzes velti tu šķirsti, mirušās audzes pētī, līdz mirsti.”

„Zinību nieki muļķus lai baro! Pasaules prieki gaišāki staro.”

„Pēc ideāliem cenšas lielie gari, bet dzīvē ieņemt vietu pirmie tie neiespēj.”

„Priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns, kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.”

„Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc: cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.”

„Ar šīs zemes varenajiem kopā tu varēji būt un valdīt, un kārumu baudīt.”

„Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt.”

„Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri viņas kaunu un daiļumu sedz.”