Krājums

„Ar bititi artu gāju, Smilgas taisu lemestiņu; Rīgas kungi garam gāja: "Kāds lopiņš tev arams?"”

„Kaut man būtu tā naudiņa,Kas guļ jūras dibenā,Es nopirktu Rīgas piliAr visiem namniekiem. Tavi lieli Rīgas kungi Met bitīti ūdenī; Nāc, bitīte, kaltēties Manā driķu druviņā.”

„Bite šūnas piešuvusi Rīgas torņa galiņā; Skrien, bitīt, šai zemē, Šeit rakstīti ozoliņi.”

„Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri viņas kaunu un daiļumu sedz.”

„Atkal gāju kā sapnī tai cauri raibā naktī, kad ugunis dedz.”

„Sen tava vieta uz greznajām ielām, ielām, kur valda tik tukšums un prieks.”

„Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās, un kā ūdeņi renstelēs skan!”

„Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde tek netīrumu strauts.”

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Saldējums, tavas vafeles brīnišķi dzeltēnās kā tējrozes bulvāru veikalos.”

„Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra dienu un nakti kā mūžīga vakts nomalē baigā, kur dzīve tik sūra, apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts.”

„Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs. Lietus skaitīja ķiršus nomales dārzos, spēlēja bungas uz lapām un meta kauliņus kanāļa ūdeņos.”