Latvju daina

„Dēju priedi, dēju egli, Vēl izdēju ozolīnu; Skudrai priede, dzenim egle, Bitei vēra ozolīnis.”

„Vai, Dieviņi, nevar vairi Ni rociņu pacilāt: Div' eglites nodzeniju, Trešu āra ozoliņu.”

„Gara diena bāliņami, Gar egliti dzenejot, Tautu meita, ne māsiņa, Vēli nesa launadziņu.”

„Nebēdā, bāleliņi, Ka paliksi parādā: Silā viena šmuidra priede, Tā parādus aizmaksās.”

„Nenāk meitas pie manim, Teic manim daudz parādiņ'. Viena priede siliņā, To parādu maksašu.”

„Bitenieka līgaviņa Tek gar sētu dziedādama: Vaska kurpes kājiņā, Ziedu cimdi rociņā.”

„Atenieši vella bērni, Bitit' meta ūdenī. Skrej, bitit, žāveties Manā rožu dārziņā.”

„Ganiņš kliedza, ganiņš brēca: Bitīt' rožu dārziņā! Paši gani nobradāja, Uzmet vainu bitītei.”

„Vai, bitīte, nezināji Manu jaunu rožu dārzu: Aiz upītes lejiņā, Istabiņas galiņā.”

„Strauja, strauja upe tekGar bāliņa namdurvīm:Ne tur var laivu laist,Ne kumeļu dzirdināt.”

„Strauja upe, balti oļi, Vidū kuplis ozoliņš; Straume nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.”

„Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.”

„Izsīkusi Daugaviņa, Zaļa maura pieaugusi; Eita, mani bāleliņi, Taisāt govju laidariņu.”

„Droši bridu šauru upi,Baili bridu Daugaviņu,Tur noslīka mans brālītis,Kumeļā sēdēdams.”

„Tec, bitīte, tecēdama, Atpakaļ neskaties: Tur ļautiņi medu ēda, Kāri pirkstus laizīdami.”

„Bitīt' nesa medutiņu Ar ozola kanniņām; Nes, bitīt, dod man ari Jel uz spārnu galiņiem.”

„Mana jauna vedekliņa Grib ar medu mieloties; Ķēru sietu, ķēru podu, Teku bišu dārziņā.”

„Es uzlīdu ozolā, Bite koda rociņā; Jo tā bite sīvi koda, Jo es saldu medu ēdu.”

„Lai precēšos, kad precēšos, Bitenieku vīru ņemšu: Kas kaitēja biteniecei Ik dieniņas medu ēst.”

„Ej, bitit, tu pie Dieva, Atdod tavu saldumiņu; Atdod savu medutiņu, Es kārites tev atdošu.”