tautasdziesma

„Metiet ziedus, kur metiet, Ventā ziedus nemetiet, Ventā ziedus nemetiet, Rumba rāva dibenā.”

„Tec', māsiņa, teciņiem, Tec', pasaki bāliņam: Vējš nolauza ozoliņu Ar visām bitītēm.”

„Bitīt, tavu čaklumiņu, Ziedainām kājiņām; Mācies, meita, no bitītes Čakli pūru piedarīt.”

„Bāliņ, tavu drošu sirdi, Tavu gudru padomiņu: Dziedādamis nosalaidi No smuidrā ozoliņa.”

„Kas kait man nedzīvotPie jūriņas maliņā:Jūra pati man arama,Jūras kalni ecējami,Jūra man zeltu nesa,Jūras kalni sudrabiņu.”

„Kaut man būtu tā naudiņa,Kas guļ jūras dibenā,Es nopirktu Rīgas piliAr visiem namniekiem. Tavi lieli Rīgas kungi Met bitīti ūdenī; Nāc, bitīte, kaltēties Manā driķu druviņā.”

„Krāj, bitīte, saldu medu, Vēl siliem balti ziedi; Nāks ziemiņa, nāks viesiņi, Baudīs, nagus laizīdami.”

„Sūtīt sūta meža bite Lauku bitei grāmatiņu, Lai ziediņu tā neņēma Degošā siliņā.”

„Lācis kāpa ozolā, Sakās kunga dravinieks; Kur tev dzeinis, kur vācele, Kur, lācīti, medu liksi?”

„Platas vīzes apāvos, Silā gāju doru dēt. Sak' lācītis lūkodams: Edz, kur bišu dējejiņš! Būs man medus, būs man medus Uz nākošu rudentiņ'!”

„Sarkanais āboliņ, Kādēļ šogad vēlu ziedi? Nebūs medus bitītēm, Ne vainaga galviņā.”

„Bērtis gāja bišu kāpt, Pērle [?] nesa vāceliti, Sīki mazi eņģelīši Līdzi tek medus ēst.”

„Griķīts auga smilktenē, Papardīšu mežmalē; Griķim bija saldi ziedi, Bitītēm medus salds.”

„Vilciņš saka uz lācīša: Kur, lācīti, medu ņēmi -Es uzkāpu ozolā, Jaunu puišu dējumā.”

„Lācis kāpa ozolā, Bite dūra vēderā, No tā maza dūrumiņa Liela pumpa uzcēlās.”

„Atminiet, jaunas meitas, Kas bij liepas iedobā? Lācis kāpa liepiņā, Medutiņa meklēdams.”

„Lācīt, lielais dravenieks, Nāc, tev došu vaska ēst. -Es neēdu vasku vien, Ēdu skaidru medutiņu.”

„Lācis kāpa ozolā, Gribē bišu medu ēst; To lācītis nezinā, Kad bitīte iekodīs.”

„Kas tur kliedza, kas tur saucaAiz Daugavas siliņā?Zaķīts pūta ledus tauri,Ziemassvētkus vēstīdams.”

„Bite riju nomīdij' Dravenieka dēliņam; Bite dzied, traņi tek, Pati māte salmus nes.”