Krājums

„Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!”

„Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule.”

„Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.”

„Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.”

„Mums ir grūti skaistos vakaros. Mums ir rūgtums, smeldze. Skaistums sāp, kad ir nesasniedzams.”

„Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis.”

„Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās.”

„Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.”

„Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.”

„Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.”

„Un tādas lielas laimes nemaz nav. Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”

„Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.”

„Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.”

„Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma...”

„Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

„Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.”

„Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad tu lūdzies akmens mieru. Bet tagad tu zini – akmenim ir sava dzīve. Tev jādzīvo savējā.”

„Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt.”

„Nevar atrast, ja nemeklē.”