Krājums

„Ai, zaļā līdaciņa,Nāc ar mani spēlēties:Tu dziļā jūriņā,Es - ozola laiviņā. Bite kliedza, bite sauca: Jūras mala aizdegusi; Bitīt, melu nemelo, Jūrmalā gruži gruzd.”

„Ozols, meži, jauni puiši,Kā mēreni muiženieki;Medņi, lūši, pārdod vasku,Kas kaiš lepni nedzīvot?”

„Šķērsu bite silu skrēja Ar to ziedu vezumiņu, Atradusi skabardoju Jauna puiša dējumiņu.”

„Ar bititi artu gāju, Smilgas taisu lemestiņu; Rīgas kungi garam gāja: "Kāds lopiņš tev arams?"”

„Gara liepa izaugusi Režģītiem zariņiem; Tur uzauga kupli ziedi, Bites gāja medu lūgt.”

„Kas, bērziņ, tev pakāraZaļa vara pakariņas;Kas, māsiņa, tev aizvedaTautu galda galiņā?”

„Ar vilciņu mežā braucu,Krāvu lielu vezumiņu;Velc, vilciņ, raudādams,Kam apēdi kumeliņu!”

„Jānīts nāca no kalniņa,Alus kannu rociņā,Alus kannu rociņā,Jāņu zāles padusē.”

„Aramāi zemītēŠūpulīti nekarat:Aramāi zemītēZelta nauda apakšā. Ar bititi arti gāju Zaļajā dzedziedā; Astra stīgu spandu griezu, Vasku lēju lemesnicu.”

„Ar bititi arti gāju, No smildziņas arklu šķēlu, No sarkana āboliņa Iemauktiņus darinaju.”

„Cēlās agri tā bitīte, Vēl agrāki bāleliņi; Tāļu gāja tā bitīte, Vēl tāļāki bāleliņi.”

„Ai brālīti, kur tu biji, Visu dienu strādājot? -Siliņā pie bitītēm Medutiņu apskatīt.”

„Zinu, zinu, bet neteikšu, Kur aizgāja div' bāliņi: Lūku plēst, dzeiņu vīt, Ozoliņu darināt.”

„Jēkab, brāli, ozoliņ, Vēl mēs divi bārsamies: Jau skaidiņas sapuvušas, Vēl bitītes neielien.”

„Kas man kait nenesāt Melnus svārkus, zābaciņus? Man bitite svārkus šuva, Sētmalā guledama.”

„Kur tu iesi, veco brāli, Ar to bišu sētuvīti? -Silā iešu bišu sēt Jaunajiem bālīniem.”

„Ko, brāliti, tu dariji Visu dienu bērztalāja? -Bititēm namu daru, Līdz zemiti rakstidamis.”

„Bitei vaļa, meitai vaļa, Kur tām tika, tur tās gāja: Meitiņ' tālu tautiņās, Bitīt' augstu ozolā.”

„Dravinieka līgavai Vaska cimdi rociņā, Vaska cimdi rociņā, Bišu spārnu cepurīte.”

„Eita, ļaudis, skataities, Kādu koku upe nes: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm. Dravinieka līgaviņa Tek gar malu raudādama.”