Krājums

„Bite mana māsa bija, Ābolajā kājas āva; Nepazina sēdejuma, Ne sliedites pakaļā.”

„Ravējiet, ravētājas, Nerauniet dāboliņa: Vakar bite piesacīja, Druvas malu staigājot.”

„No rītiņa ganīdama, Aplīgoju ozolīnu; Vakarā sadzenot, Redzu bites ielienot.”

„Tievu, tievu, garu, garu, Es dzeiniti nosaviju, Ka vareju svētu rītu Priežu virzu lidināt.”

„Šuj, bitīte, ko šūdama, Šuj man vaska kamaniņas, Lai es braucu siliņā Priedēm galus līdzināt.”

„Šķiraties, priežu meži, Dravnieks veda līgaviņu: Samta cimdi, vaska kurpes, Sudrabiņa vainadziņš.”

„Uz priediti zaini vilku, Uz meitām kājas avu: Siliņā šmaugas priedes, Nāburgos dailas meitas.”

„Dravinieka dēliņš biju, Meža sarga meitu ņēmu: Meža sarga meita zina, Kur tās doru priedes stāv.”

„Priedit' deju siliņā, Māsa nesa launadziņu. Tev, māsiņ, ta priedite Par launaga nesumiņu.”

„Siliņā priedi deju, Uz otrās lūkojos: Vairak man ta otra mīļ, Ne ta pati dejama.”

„Vij, tētiņ, man dzeinīti Tievu tievu, garu garu, Ka varēju siliņā Priežu virsu lidināt.”

„Smalku skuju priedit dēju Tīrumiņa maliņā, Tur bitite ielīgoja Ar to vasku riteniti. No ta vasku riteniša Naudiņā iekūlos,”

„Aizko zila, aizko melna Dravenieka līgaviņa? Aizto zila, aizto melna, Ka neguļ dienavidu.”

„Šūn, bitīte, ko šūdama, Šūn man vaska kamaniņas: Ka es varu ciemā braukt, Atvest daiļu līgaviņu.”

„Upe, upe, Gauja, Gauja, Valdi savu straujumiņu: Daža laba mātes meita Noraud savu arājiņu.”

„Strauja, strauja upe tek Gar bāliņa namdurvīm. Eita, brāļi, raugaties, Ko ta strauja upe nes. Ta nes zaļu ozoliņu Ar visām bititēm.”

„Ozoliņi, zemzarīti, Kam tu augi lejiņā? Upē tavas zīles bira, Garām jāja dravenieki.”

„Dēju priedi, dēju egli, Vēl izdēju ozolīnu; Skudrai priede, dzenim egle, Bitei vēra ozolīnis.”

„Vai, Dieviņi, nevar vairi Ni rociņu pacilāt: Div' eglites nodzeniju, Trešu āra ozoliņu.”

„Gara diena bāliņami, Gar egliti dzenejot, Tautu meita, ne māsiņa, Vēli nesa launadziņu.”