Krājums

„Brālīts mans, dravenieks, Ar bitīti sadzīvoja: Brālīšam vaska cimdi, Bites šūta capurīte.”

„Ne kauns bija bāliņam, Zelta jostiņ' apjožot: Trijas bites ozolā, Seši vaska gabaliņi.”

„Bitite kliedza, Bitite sauca: Siliņi deg, Siliņi deg! Nekliedz, bitite, Nesauc, bitite, Snaudaļa kodeļu Dedzinaja.”

„Bitit' skrēja vakarāi Caur deviņi novadiņi: Zīda groži, vaska loks, Ābolaiņi kumeliņi”

„Gani sauca, gani kliedza: Bite driķu druviņā! Lai nāk paši lielie kungi, Bitei sliedes nepazina.”

„Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites dūra degunā.”

„Ļaudīm liels brīnumiņš, Bite iet ubagos: Zelta niedre rociņā, Vaska kurpes kājiņā.”

„Skrien, bitīte, sit spārniņus Pie resnā ozoliņa: Traucē savas citas māsas, Lai neguļ dienasvidu.”

„Šūn, bitīt, vaska krēslu Baltābola kalniņā; Tur tu pate atsasēdi, Savus viesus mielodama.”

„Steidziet, puiši, puņģus vilkt, Nesteidziet rudzus sēt: No leišiem bites nāca Kā pērnie vēršukiņi.”

„Kas man kait nenēsātMelnus svārkus, zābaciņus:Man bitīte svārkus šuva,Sētmalā gulēdama.”

„Ai bitīte, ai bitīte, Tavu lielu čaklumiņu: Tecēj' dienu, tecēj' nakti, Ne miedziņa negulēja.”

„Šūniem bite namu dara, Vaskiem dara istabiņu; Priežu virsa duraviņas, Tās bij viegli virināt.”

„Bitīt, manu kamenīti, Kad man tevi pamanīt? -Grauz akmeni, dzer ūdeni, Tad tu mani pamanīsi.”

„Lācis kāpa ozolā, Bites dūra vēderā; Jo tas lācis augstāk kāpa, Jo tās bites sīvāk koda.”

„Skrien, bitite, istabā Mārtenīša vakarā; Ja tu pate neieskrien, Ienes sava labumiņa.”

„Kur tu iesi, vecais tēv, Ar to bišu sētavīti? -Par Daugavu bišu sēt Jaunu puišu dējumos.”

„Bite riju nomīdij' Dravenieka dēliņam; Bite dzied, traņi tek, Pati māte salmus nes.”

„Kur, bitītes, jūs ietit, Liela drūzma dziedādam'? -Iesim vaska ceļu liet, Dravinieka meitu ved.”