Krājums

„Pasaule mainās, bet cilvēku netaisnība paliek – tas ir vecākais grēks.”

„Jaunais cilvēks – tas ir cerība. Bet bieži vien vecā pasaule samīda to cerību.”

„Kalpotājs ir vergs ar atalgojumu – verdzība ir verdzība, lai kā to nosauktu.”

„Kas par bagātnieku tur sevi, tas pats ir nabagākais – viņam pietrūkst sirds.”

„Tauta dzied savās bēdās, jo dziesmā ir vienīgā brīvība, ko nevar atņemt.”

„Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme, par tavām druvām vecā līdumā.”

„Grūti ir dzīvot, bet vēl grūtāk ir grist cerību, kas vienīgā uztur dzīvi.”

„Jūra deg – tas nav metafora. Tas ir sapnis par brīvību.”

„Vēsture nav tikai datumi – tā ir dzīvo cilvēku kliedziens pāri gadsimtiem.”

„Sieviete, kas raksta, zina, ka viņu nelasīs vai nesapratīs. Un tomēr raksta.”

„Es esmu neapdāvināta kā iztrupējis celms – šādu pašapziņu var atļauties tikai ļoti liela rakstniece.”

„Latviešu valoda ir mana māja. Tajā dzīvoju, tajā sapņoju, tajā miru.”

„Māte ir pirmsākums. No viņas atnākam un pie viņas atgriežamies.”

„Sievietes dvēsele nav vājāka par vīrieša – tā ir savādāka, dziļāka un bieži vien sāpīgāka.”

„Brīvība nav dota – tā ir iekarota. Ne vienu reizi, bet katrā dienā no jauna.”

„Lai viena maza tauta atsāktu kopt savu garu, tai jāatgriežas pie savām saknēm.”

„Jaunā gadā atkal prasa, vai būs laime, kāda, kur? Dzīves tumsa visus baida, stāvot gadu krustceļos.”

„Es, lūdzu, esmu koks, nevis kaut kāda puķīte.”

„Pasaka ir stāsts, kas nav noticis, bet varētu notikt, ja cilvēki būtu labāki.”

„Mirdz pavasara lietiņš kā viegs zelta sietiņš. Kas gan no viņa bijās? Viss tinas pērļu dzijās.”