Krājums

„Gauja, Gauja tu, upīte, Tu asaru rijējiņa: Gauja nesa ozoliņu Ar visām zīlītēm; Dravlenieku meitenīte Tek gar Gauju raudādama.”

„Ozoliņi, zemzarīti, Kam tu augi lejiņā? Upē tavas zīles bira, Garām jāja dravenieki.”

„Vai priedīte, vai eglīte, Ko es tev ļauna riebu? Vienu mizu vien norāvu, Drava koku dāvādams.”

„Dēju priedi, dēju egli, Vēl izdēju ozolīnu; Skudrai priede, dzenim egle, Bitei vēra ozolīnis.”

„Vai, Dieviņi, nevar vairi Ni rociņu pacilāt: Div' eglites nodzeniju, Trešu āra ozoliņu.”

„Gara diena bāliņami, Gar egliti dzenejot, Tautu meita, ne māsiņa, Vēli nesa launadziņu.”

„Nebēdā, bāleliņi, Ka paliksi parādā: Silā viena šmuidra priede, Tā parādus aizmaksās.”

„Nenāk meitas pie manim, Teic manim daudz parādiņ'. Viena priede siliņā, To parādu maksašu.”

„Bitenieka līgaviņa Tek gar sētu dziedādama: Vaska kurpes kājiņā, Ziedu cimdi rociņā.”

„Atenieši vella bērni, Bitit' meta ūdenī. Skrej, bitit, žāveties Manā rožu dārziņā.”

„Ganiņš kliedza, ganiņš brēca: Bitīt' rožu dārziņā! Paši gani nobradāja, Uzmet vainu bitītei.”

„Vai, bitīte, nezināji Manu jaunu rožu dārzu: Aiz upītes lejiņā, Istabiņas galiņā.”

„Strauja, strauja upe tekGar bāliņa namdurvīm:Ne tur var laivu laist,Ne kumeļu dzirdināt.”

„Strauja upe, balti oļi, Vidū kuplis ozoliņš; Straume nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.”

„Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.”

„Izsīkusi Daugaviņa, Zaļa maura pieaugusi; Eita, mani bāleliņi, Taisāt govju laidariņu.”

„Droši bridu šauru upi,Baili bridu Daugaviņu,Tur noslīka mans brālītis,Kumeļā sēdēdams.”

„Tec, bitīte, tecēdama, Atpakaļ neskaties: Tur ļautiņi medu ēda, Kāri pirkstus laizīdami.”

„Bitīt' nesa medutiņu Ar ozola kanniņām; Nes, bitīt, dod man ari Jel uz spārnu galiņiem.”

„Mana jauna vedekliņa Grib ar medu mieloties; Ķēru sietu, ķēru podu, Teku bišu dārziņā.”