Krājums

„Ja agri pavasarī dūcina pērkons, gaidāma silta vasara.”

„Ja krupji rāpo, gaidāms lietus ar pērkonu.”

„Ja gulošu cilvēku apspīd mēness, tas paliks mēnessērdzīgs.”

„Kad vakarā, saulei rietot, ir sārta blāzma, būs vētra.”

„Uguns māti nedrīkst traucēt — ne spļaut ugunī, ne bikstīt ar kāju, ne apliet ar ūdeni.”

„Ja spļauj ugunī, spļāvējam aug vātis uz lūpām.”

„Tautas mani laukā ņēma, Aizved meža maliņā, Cerē mani nemākam Dižus mežus trīcināt.”

„Ap meteni slaiži laižu, Lai liniņi gari aug; Ap lieldienu šūpojos, Lai telites barojàs.”

„Mārtiņam vīzes pinu I aukliņas darināju: Mārtiņš manas govis gana Visu garu vasariņu.”

„Saules meita, Saules meita, Mazgā baltu liepu galdu: Rītu jās Dieva dēli Liepu galdu rībināt.”

„Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.”

„Es tev saku, Saules meita, Berz tu baltu liepas galdu: Rītā jās mans bāliņš Tavu godu nolūkot.”

„Sargaties, Dieva dēli, Šorīt Saule barga lēca: Kam vakar nomaucāt Saules meitas gredzentiņu.”

„Kā zinātu Ziemassvētkus, Kad nediltu kamaniņas; Kā zinātu Lieldieniņu, Kad nekārtu šūpulīti?”

„Nāc nākdama, Liela diena, Visi bērni tevis gaida, Visi bērni tevis gaida, Aiz vārtiem sasēduši.”

„Lieldienas rītā Sarkana saule; Māršiņas villainei Sarkanas bārkstis.”

„Kur, Jumīti, tu gulēji Šo garaju vasariņu? – Tīrumiņa vidiņā, Zem pelēka akmentiņa.”

„Pušķojam Jāņu māti Ar zaļāmi zālītēmi, Lai pušķoja vasariņa Ar rudziem, ar miežiem.”

„Par gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Meitām nesa zīļu rotu, Puišiem caunu cepurītes.”

„Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā.”