tautas

„Dūci, dūci bitenite, Šūniņāsi guledama, Salti pūta ziemas vēji, Tālu bēga vasariņa.”

„Kur, bitīte, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Dziļa purva maliņā, Zaļozola galiņā.”

„Ko darām, pieci brāļi, Šādu garu vasariņu: Uzcērtam dēļu klēti, Pieberam miežu, rudzu.”

„Putniņš sēd zariņā, Zara kanna rociņā. Šogad laba vasariņa Par visām vasarām.”

„Nāc nākdama, vasariņa, Visi bērni tevi gaida; Jau ziemiņa kājas āva, Uz akmeņa tupēdama.”

„Kas, bērziņi, tev apsedza Tādu zaļu villainīti? – Vasariņa atnākdama Atnes zaļu villainīti.”

„Teciet, bērni, lūkoties, Vasariņa ziemu kāva; Ziemai vārtus aizveriet, Vasarai atveriet.”

„Kupla liepa uzaugusi Pie Saulītes namdurvīm; Saule pati galā sēd, Saules meitas pazarē.”

„Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte?”

„Raksta kungi, raksta Saule Manus baltus bāleliņus: Kungi raksta grāmatā, Saule kļava lapiņā.”

„Nava tiesa, nava tiesa, Ka Saulīte nakti guļ. Vai rītā tur uzlēca, Kur rietēja vakarā?”

„Saule brida rudzu lauku, Zelta kurpes kājās bija; Meitas brida rudzu lauku, Sudraboti vainadziņi.”

„Kur, Saulīte, mājas ņēmi, Vakarā noiedama? – Vidū jūras uz ūdeņa, Zelta niedres galiņā.”

„Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.”

„Saule auda audeklīnu Ezerīna malīnā: Zelta šķiets, vara nītes, Sudrabīna šautuvīte.”

„Ai, Saulīte, māmuliņa, Ko tie tavi kalpi dara? Zīda pļavas nenopļautas, Zelta kalni neecēti.”

„Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras ūdentiņ.”

„Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.”

„Šodien Saule agri lēca, Šodien agri norietēja; Šodien Saule kāzas dzēra, Pērkons brauca panākšņos.”

„Noiet Saule vakarā, Iekrīt zelta laiviņā; Zelta airi noskanēja, Laiviņā iemetot.”