Krājums

„Viss atriebies, apnicis ir — ko kavējies dzīvajos vēl?”

„Nav pie dvēseles ne graša, prasi kādam — kas tev dos?”

„Kam velti dārgo laiku tērē un dzejām papīri tu smērē?”

„Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās, un kā ūdeņi renstelēs skan!”

„Kas ir stiprums? Tas nepastāv niknumā, bet iespējā darīt citiem labu.”

„Kas ir aizsniegti griesti? Apziņa, ka par zemiem. Un kas ir noķerts vējš? Tas, kas par lēnu skrien. Kas ir sveloša sāpe? Ziņa, ka nesadzīst. Un kas ir tavs paša mūžs? Atzīšanās, ka īss.”

„Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

„Vēl gaida uz tāliem braucieniem Mana laiva iekš klusas jomas, Starp citiem nākotnes sūtītiem Es nezinu vēl savas lomas, Bet gan pie tādiem piederu es, Kuru sapņus pāraug domas.”

„Es brīnos par sauli Latvijā, cik gan tā spoža un jauka – kā mirdz tā zirnekļa pinumā uz rudenī nokopta lauka!”