Krājums

„Vai senatnē vien tikai vīri bija, kam liktenis rūpestus nedarīja?”

„Grāmatu kaudzes velti tu šķirsti, mirušās audzes pētī, līdz mirsti.”

„Pēc ideāliem cenšas lielie gari, bet dzīvē ieņemt vietu pirmie tie neiespēj.”

„Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt.”

„Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri viņas kaunu un daiļumu sedz.”

„Atkal gāju kā sapnī tai cauri raibā naktī, kad ugunis dedz.”

„Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzēm raust — tam mati raizēs sirmojas un zagļi neļauj snaust.”

„Pie debesīm mēness spīd bālais, pa niedrāju vardes kurkst.”

„Sapņi iet Daugavā. Tie nav atmiņu sapņi. Divreiz tās pašas ilgas uz jūru neplūst.”

„Apvāršņa malā debess saskaras ar jūru, bet debess tuvums negaismo jūru.”

„Atliks miršanu uz rītu, šodien vēlu staigāt turp. Krodzniek, dosi vēl uz krītu?”

„Kuļos es kā pliks pa nātrēm, raizes moca nakt un dien.”

„Iedzer, brāli! Ātrām kājām mūža dienas projām skrien.”

„Ja nav naudas, spārni īsi — guli tur, kur liktens sien.”

„Dažreiz labāk ilgot lūpas, bet nekad tās neskūpstīt.”

„Kas par to, ka daudziem mājas šinī zilā naktī nav.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.”

„Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds? Met projām reiz cerības tumšajā kapā.”

„Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde tek netīrumu strauts.”

„Teikt vai neteikt, ka es Tevi... Un jā. Varbūt pat ļoti.”