Krājums

„Nebēdā, bāleliņi, Ka paliksi parādā: Silā viena šmuidra priede, Tā parādus aizmaksās.”

„Nenāk meitas pie manim, Teic manim daudz parādiņ'. Viena priede siliņā, To parādu maksašu.”

„Bitenieka līgaviņa Tek gar sētu dziedādama: Vaska kurpes kājiņā, Ziedu cimdi rociņā.”

„Atenieši vella bērni, Bitit' meta ūdenī. Skrej, bitit, žāveties Manā rožu dārziņā.”

„Ganiņš kliedza, ganiņš brēca: Bitīt' rožu dārziņā! Paši gani nobradāja, Uzmet vainu bitītei.”

„Vai, bitīte, nezināji Manu jaunu rožu dārzu: Aiz upītes lejiņā, Istabiņas galiņā.”

„Strauja, strauja upe tekGar bāliņa namdurvīm:Ne tur var laivu laist,Ne kumeļu dzirdināt.”

„Strauja upe, balti oļi, Vidū kuplis ozoliņš; Straume nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.”

„Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.”

„Izsīkusi Daugaviņa, Zaļa maura pieaugusi; Eita, mani bāleliņi, Taisāt govju laidariņu.”

„Droši bridu šauru upi,Baili bridu Daugaviņu,Tur noslīka mans brālītis,Kumeļā sēdēdams.”

„Tec, bitīte, tecēdama, Atpakaļ neskaties: Tur ļautiņi medu ēda, Kāri pirkstus laizīdami.”

„Bitīt' nesa medutiņu Ar ozola kanniņām; Nes, bitīt, dod man ari Jel uz spārnu galiņiem.”

„Mana jauna vedekliņa Grib ar medu mieloties; Ķēru sietu, ķēru podu, Teku bišu dārziņā.”

„Lai precēšos, kad precēšos, Bitenieku vīru ņemšu: Kas kaitēja biteniecei Ik dieniņas medu ēst.”

„Ej, bitit, tu pie Dieva, Atdod tavu saldumiņu; Atdod savu medutiņu, Es kārites tev atdošu.”

„Kas man kait nedzīvot, Dravinieka līgavai: Medu ēdu, medu dzēru, Vaskiem šūts vainadziņš.”

„Citi puiši izdējuši Pa simtam ozoliņu, Es izdēju vīksnas celmu, Medu krāvu vezumā.”

„Bitīt' skrēja vakarā Caur ābēļu līdumiņ', Zīda groži, vaska loki, Ābolaini kumeliņi.”

„Traki bija Leišu kungi, Bitit' bāze ūdenī. Nāc, bitite, kaltejies Man' ābeļu dārziņā.”