Krājums

„Tauta dzied savās bēdās, jo dziesmā ir vienīgā brīvība, ko nevar atņemt.”

„Jūra deg – tas nav metafora. Tas ir sapnis par brīvību.”

„Vēsture nav tikai datumi – tā ir dzīvo cilvēku kliedziens pāri gadsimtiem.”

„Sieviete, kas raksta, zina, ka viņu nelasīs vai nesapratīs. Un tomēr raksta.”

„Es esmu neapdāvināta kā iztrupējis celms – šādu pašapziņu var atļauties tikai ļoti liela rakstniece.”

„Māte ir pirmsākums. No viņas atnākam un pie viņas atgriežamies.”

„Sievietes dvēsele nav vājāka par vīrieša – tā ir savādāka, dziļāka un bieži vien sāpīgāka.”

„Brīvība nav dota – tā ir iekarota. Ne vienu reizi, bet katrā dienā no jauna.”

„Lai viena maza tauta atsāktu kopt savu garu, tai jāatgriežas pie savām saknēm.”

„Es, lūdzu, esmu koks, nevis kaut kāda puķīte.”

„Mirdz pavasara lietiņš kā viegs zelta sietiņš. Kas gan no viņa bijās? Viss tinas pērļu dzijās.”

„No visām zemes spraugām var redzēt zāli augam.”

„Cilvēku prātu pārveido nevis labi vārdi, bet labi darbi.”

„Laime nāk ar zvaigzni rokā, tiem kam balta, laba sirds, viņas maigā staru lokā, dzīves ceļi gaiši mirdz.”

„Miglas muiža – miega muiža, ezers rāmi šūpo vilni. Mirgā zelta uguntiņš, lēni lingā pulkstentiņš.”

„Bet sirdi nevar ieputināt sniegā, tai jāiet lielus sapņus piepildīt.”

„Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim kādam baltam klusumam, aiz kura ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts, kas mums atkal no jauna jāatrod.”

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga. Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā.”