Krājums

„Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim kādam baltam klusumam, aiz kura ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts, kas mums atkal no jauna jāatrod.”

„Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, mani samīs tie visi, kas iet pa bulvāri.”

„Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts.”

„Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga. Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā.”

„Ak, tagad neprasa dzīve no tevis, vai tu ar domām un dvēseli bagāts.”

„Zils aiz loga rudens vakars. Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok. Viss, kam kāds ar sirdi sakars, mūžību kā pienu lok.”

„Saldējums, tavas vafeles brīnišķi dzeltēnās kā tējrozes bulvāru veikalos.”

„Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra dienu un nakti kā mūžīga vakts nomalē baigā, kur dzīve tik sūra, apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts.”

„Grūta diena beidzas, bet nakts pāriet, un rīts nāk ar jaunu gaismu.”

„Ir cilvēki, kas staigā cauri dzīvei kā cauri sapnim, neko neredzēdami un nejūtot.”

„Dzīve ir kā upes straume – nevar atgriezties pie tā, kas jau garām plūdis.”

„Nekā nav bijis man un arī tagad nava. Vien savu nemieru es varu ļaudīm dot.”

„Uz zemes it nemaz nav klusuma, ir tikai nomiruši kliedzieni.”

„Neceri zeltu nest azotē, tev lemts ir - atrast un pazaudēt. No sevis esošā gainīties: atsperties, atgrūsties, mainīties.”

„Nenokar galvu priekšlaikus – Gadi plūst, upes plūst, smiltis plūst. Kas arī nenāktu priekšā – Horizonts vienmēr būs.”

„Ar to vien, ka tu vispār man biji, mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots, un tā priekšā es noliecos bijīgi.”

„Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet. Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet.”

„Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!”

„Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.”

„Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.”