Krājums

„Kas ir aizsniegti griesti? Apziņa, ka par zemiem. Un kas ir noķerts vējš? Tas, kas par lēnu skrien. Kas ir sveloša sāpe? Ziņa, ka nesadzīst. Un kas ir tavs paša mūžs? Atzīšanās, ka īss.”

„Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

„Vēl gaida uz tāliem braucieniem Mana laiva iekš klusas jomas, Starp citiem nākotnes sūtītiem Es nezinu vēl savas lomas, Bet gan pie tādiem piederu es, Kuru sapņus pāraug domas.”