Krājums

„Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi. Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts.”

„Debesis, debesis – cik lielas tās ir, un cik maza šķiet cilvēka sāpe to priekšā.”

„Kas par bagātnieku tur sevi, tas pats ir nabagākais – viņam pietrūkst sirds.”

„Grūti ir dzīvot, bet vēl grūtāk ir grist cerību, kas vienīgā uztur dzīvi.”

„Latviešu valoda ir mana māja. Tajā dzīvoju, tajā sapņoju, tajā miru.”

„Mums ir grūti skaistos vakaros. Mums ir rūgtums, smeldze. Skaistums sāp, kad ir nesasniedzams.”

„Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās.”

„Lielas sāpes aizvien staigā vienas pašas, un visas ielas viņām tukšas.”

„Satin savu valodiņu baltajā villainē. Nosalušu, nogurušu. Nomirušu, mūžam nē.”

„Piedod, mana dzimtene, ja vari, tavā vārdā ciests un melots daudz.”

„kamēr vēl dreb mana roka kamēr dreb rokas ēna paliec joprojām paliec mulstoša karsta un lēna”